Per Amica Silentiae Lunae --- Vergilius
Mēnesnīca, tu it kā pret jūras spoguli atplaukusi smaidā,
Uz jūras sejas uzgleznojusi sudrabainas rotas strēli.
Šis rotājums tiešām ir brīnumsmalks,
It kā tu būtu radījusi, radījusi garu tiltu.
Vējš - tik liegs un maigs,
Kad noskūpsta jūru, tā uzvirmo nopūtā.
Mēnesnīca, tavs garais tilts it kā atdzīvojas,
Te augstāks, te zemāks mirgo tas nerimstoši.
Ak, mēnesnīca, es vēlētos kāpt uz šī tava tilta,
Lai jūras nopūtas mani skauj savā klēpī,
Es labprāt soli pa solim ietu uz priekšu pa gaismu,
Labprāt dotos, dotos uz to bezgalīgi tālo, cilvēkiem nezināmo vietu.
Van Ducjin